Rūpes par priekšlaikus dzimušajiem

Latvijā līdzīgi kā citur pasaulē, katrs sestais līdz devītais bērniņš piedzimst priekšlaicīgi. Tie ir bērniņi, kuri dzimuši agrāk par grūtniecības 37.nedēļu, kas ir vismaz par mēnesi ātrāk kā vajadzētu. Ļoti bieži priekšlaikus dzimušā bērna aprūpei ir nepieciešams inkubators, līdz ar to slimnīcā jāuzturas ilgāk, nekā plānots. Viņiem nepieciešamas rūpes, lai attīstības un atlabšanas process noritētu veiksmīgi, un esot inkubatorā, to nodrošina arī kāds īpašs astoņkājītis.

Smilteniete Ilze Haka pirms sešiem gadiem redzējusi Nīderlandes televīzijā sižetu, kur jaundzimušo intensīvajā terapijā izmanto adītus vai tamborētos astoņkājīšus. Toreiz tas bija kaut kas jauns visā Eiropā, un radās doma to īstenot arī Latvijā. Tā nu Ilzes vadītā biedrība “Sirds siltuma darbnīca”, kas palīdz priekšlaikus dzimušiem bērniņiem, aicināja rokdarbnieces tos uztamborēt.

Ilze Haka, “Sirds siltuma darbnīca” adīšanas koordinatore: “Ne tikai Latvija, strādā visa Eiropa, strādā latvieši visā pasaulē. Latvijā es nenosaukšu vienu īpašu vienu vietu, jo nāk no visiem novadiem, no visiem nostūriem, no pilsētām no laukiem, no visurienes.”

Astoņkājīšus vislabāk tamborēt no tīras kokvilnas, tamborējumam jābūt blīvam, lai nekas nenāk cauri. Tā kāja izstieptā stāvoklī nedrīkst būt garāka par 22 centimetriem, savukārt galvas pildījumā drīkst būt tikai jauns sintapons.

“Nekādā gadījumā neliekam plastmasas acis, nešujam pogas, ja gribas tās actiņas, tad tikai izšūtas, neko, ko var noknibināt nost, neliekam. bet galvenais ir astoņkājītim šīs kājas, jo mazais bērniņš viņā ieķeras, un tā struktūra atgādina nabassaiti, un tas dod bērniņam komfortu, ir pierādīts, ka viņš ātrāk nomierinās, un ātrāk stabilizējas visas vitālās dzīvības funkcijas,” norāda Ilze Haka, “Sirds siltuma darbnīca” adīšanas koordinatore.

Rokdarbnieces pašas sazinās ar “Sirds siltuma darbnīcu’’ un atsūta savus darbus šeit, kas tālāk tos iesaiņo un ved uz slimnīcām visā Latvijā, kurās ir neonataloģijas nodaļas. Līdz šim aktivitāte tieši par astoņkājīšu tamborēšanu nebija liela, bet pēc Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas aicinājuma, šovasar atsaucība ir krietni lielāka.

Ilze Meldere, BKUS jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsārsts; “Par cik šis pacientu pieplūdums mums ir neparedzams, ir situācijas, kad mums priekšlaikus dzimušie bērni ir pilna nodaļa, no 18 bērniem desmit varētu būt priekšlaikus, kam tad ir nepieciešami šie astoņkājīši, un ir situācijas, kad mazo bērniņu nodaļā ir mazāk, līdz ar to, astoņkājīši gaidīs viņus.”

Daži no tiem jau nonākuši pie mazajiem pacientiem, citi vēl iziet slimnīcas karantīnu. Skaits ir izvērtējams maisos, un līdz šim BKUS ir saņēmusi četrus maisiņus ar astoņkājīšiem, kas varētu pietikt apmēram trīs mēnešiem. Astoņkājīši dodas līdzi mazajiem pacientiem, līdz ko tie izrakstās no slimnīcas.

“Ja bērniņš ir piedzimis priekšlaikus, tad viņiem ir ļoti svarīgi drošības sajūta, ja aptaustot to tausteklīti, ko mēs ievietojam priekšlaikus dzimušam bērnam inkubatorā, rezultātā viņš nomierinās, nomierinās mamma, viņa ar savu klātbūtni varbūt nevar tik daudz bērniņam dot, un vieglāk arī māsiņām strādāt, jo mazie pacienti viņi ieķeras tausteklītī nevis vados un trubiņās,” atzīst Ilze Meldere, BKUS jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsārste. Viņa arī norāda, ka - tas ir vairāk vērsts uz pēcdzemdību stresu, kur bērnam nonākot intensīvās terapijas nodaļā, ir daudz agresīvas medicīnas un, no astoņkājīšiem viņš var iegūt daļēju drošības sajūtu.

Brīžos, kad jaundzimušā stāvoklis jau ir stabils un tas tiek izrakstīts no intensīvās terapijas, pie tiem bērniem, kuriem dažādu iemeslu pēc nevar būt blakus abi vecāki, palīgā dodas organizācijas “Lielas rūpes mazajiem” auklītes. Viena no viņām - Dace Kluša stāsta- darbs ar priekšlaikus dzimušajiem ir emocionāls pārdzīvojums. “Lielākais pārdzīvojums jeb līdzpārdzīvojums ir par to viņas dzīves sākumu, pašā dzīves sākumā šis mazais cilvēciņš jau piedzīvo tik daudz pārbaudījumu, ka viņš ir tik neaizsargāts un viņam nav līdzās mamma, tētis. Un tai pat laikā, ir tā pateicība, ka es varu būt līdzās, es varu rūpēties, es varu piespiest pie sirds un samīļot, un tad ir tāda milzīga pateicība, ka es varu parādīt, ka pasaulē tu neesi viens, kad būs līdzās cilvēki, kas parūpēsies, pasniegt siltu mīļu roku.”

Dacei darbs ar bērniem vienmēr bijis tuvs, tāpēc iniciatīva “Lielas rūpes par mazajiem” uzreiz uzrunāja. Viņas pieredzē pats mazākais bērniņš, ko auklējusi un turējusi rokās bijis tikai 1, 6 kilograms smags. Dace arī stāsta: “Mums ir bijuši bērniņi arī priekšlaikus dzimuši, kas ir aizgājuši..., kas ir bijuši pieslēgti pie daudziem aparātiem, un pat nebija iespēja viņus turēt rokās, bet tai pat laikā bija iespēja būt vienkārši līdzās, turēt mazo rociņu vai dziedāt dziesmiņu un arī tam, ir nozīme.” Viņa saka - liela nozīme ir sajūtām, jo brīžiem cilvēks var justies bezspēcīgs, bet ir jāsaglabā pārliecība - esmu vajadzīga - mana balss, siltais pieskāriens, un ticība, ka tas, kas nācis no sirds, to bērniņš sajūt.