“Edgars Kauliņš ir paraugs nākām paaudzēm, ka tikai ar darbu var kaut ko sasniegt,” atminoties ilgadējo kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju, stāsta Ogres novada mērs Egils Helmanis. Atzīmējot Kauliņa 120. gadadienu, 26. aprīlī notika svinīgs pasākums, kurā tika atklāts piemineklis slavenajam Kauliņtēvam. Atklāšana notika Lielvārdes Edgara Kauliņa alejā, kur kādreiz atradās kolhoza “Lāčplēsis” kantora ēka. 

Bijušā kolhoza “Lāčpelsis” ilggadējā vadītāja Edgara Kauliņa vārdā Lielvārdē nosaukta ne tikai aleja, bet arī Lielvārdes vidusskola. Edgars Kauliņš lielvārdiešu atmiņu stāstos dzīvo joprojām, pat vairākās paaudzēs. Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja galvenā speciāliste Irēna Arāja: “Edgars Kauliņš – piemērs cilvēkam ar ļoti plašu sirdi, ļoti lielām darba spējām un godaprātu. Jo arī viņš bija tikai cilvēks ar savām vājībām, bet viņa vērtību sistēma bija īpaša. Viņš nevērtēja sevi augstāk par citiem, bet citus – augstāk par sevi. Un ar cilvēkiem prata runāt sirds valodā, nevis pavēles formā.”

Lielvārdē Edgars Kauliņš darbu uzsāka 1945. gadā, kad no Rīgas tika nosūtīts uz Lielvārdes pagastu par komunistiskās partijas sekretāru, trīs gadus vēlāk darbu tuprināja kā kolhoza “Lāčplesis” priekšsēdētājs. Tieši šis amats ļāva Kauliņtēvam, kā viņu iesauca vietējie, no 1949. izsūtījuma paglābt vietējās ģimenes, sniedzot neprecīzas ziņas par ģimenem un viņu atrašanās vietām.  Helmanis saka: “Kauliņtēvs bija gatavs nostāties pretī un nepadoties šai plūsmai. Un viņš bija gatavs, kad viņu pašu izved vai viņu pat ieliek cietumā. Viņš riskēja ar savu dzīvību, lai pasargātu savus cilvēkus. Un tas izraisa cieņu pret viņu ne tikai kā pret saimniecisko vadītāju, bet arī kā pret cilvēku, kas bija gatavs iet pretī plūsmai.”

Edgara Kauliņa dzimšanas dienā – 26. aprīlī – pie kādreizējās kolhoza “Lāčplēsis” kantora ēkas svinīgi tika atklāts Valta Barkāna veidotas piemineklis. Kā ReTV norāda tā autors, iedvesmu smēlies fotogrāfijās, kas mazāk zināmas plašāk sabiedrībai, kur, pēc autora domām, vairāk atklājās Kauliņtēva rakstura iezīmes. “Es domāju, ka es varētu labāk viņu viņu tādā veidā attēlot. Viņš tāds dzīvespriecīgāks bija, tāds dzīves apliecinošāks. Citās viņš vairāk bija tāds lauku strādnieks, norūpējies, tāds agrenoms. Bet man likās viņš tāds dzīvespriecīgāks. Pamazām lasot, vairāk sēdošs likās. Ka jāveido viņš sēdošs. Plus vēl tas krēsls. Muzejs ļoti to akcentē. Viņiem tas krēsls uz vietas atrodas.”

Piemiekļa izveidei autors veltījis gandrīz astoņus mēnešus. Kā norāda Ogres novada mērs, skulptūra bija nepieciešama ne tikai lai izrādītu cieņu Edgaram Kauliņam, bet arī lielvārdiešiem. “Cilvēki, kas šeit apkārt ir, ir viņa darba kolēģi. Viņi strādāja. Es esmu lasījis par Kauliņu. Kad viņš nomira, mehanizatori no Jūrmalas saveda baltas smiltis, ar tām ar rokām arī apraka viņu. Tādā veidā parādot cieņu pret savu vadītāju. Ne velti viņu sauca arī par Kauliņtēvu. Jo pie viņa varēja atnākt, pie viņa varēja izrunāties. Viņš bija vienkāršs, cilvēcisks un arī stingrs.”

Pasākuma laikā cilvēki atcerējās, cik Kauliņtēvam bija svarīgs ikviens Lielvārdes iedzīvotājs. Lielvārdes deju kolektīva “Lāčplēsis dalībniece” Irēna Arāja atminas, kā Edgars Kauliņš vienmēr lepojās ar saviem pašdarbības kolektīviem. “Viņš vienmēr teica tā, ka manu skatuvju dejotāji un dziedātāji ir vesela govs. Ko tas nozīmēja? Jo kolhozs audzēja govis, par katru pārdoto govi uzšuva vienam pašdarbības kolektīva dalībniekam tērpu. Un pēc tam, dziesmu un deju svētkos ejot gājienā, Kauliņš gāja pa priekšu un ar to ļoti, ļoti lepojās.”

Kauliņtēvs aizgāja mūžībā 1979. gada janvārī. Par Edgaru Kauliņu sarakstītas grāmatas, uzņemtas filmas un dzīvas joprojām ir leģendas.