1941. gada deportācijās redz līdzību ar notikumiem Ukrainā

Komunistiskā režīma īstenoto deportāciju upurus šodien piemin daudzviet Latvijā. Smiltenē uz svinīgo pasākumu bija ieradies neliels pulciņš represēto un viņu tuvinieki. Pagājušā gadsimta 40. gadu notikumos daudzi saskata līdzību ar to, kas šodien notiek Ukrainā. 

Pēc Baltijas aneksijas PSRS īstenoto deportāciju mērķis bija iebiedēt, salauzt pat niecīgāko tautas pretošanos padomju okupācijai. Smiltenes novada politiski represēto personu nod. “Trimdinieks” vadītājs Arvīds Kaupe: “Padomju vara jau zināja, ka tā ir okupācija, kaut arī visai pasaulei tā stāstīja, ka tā bija Latvijas valsts brīvprātīga iekļaušanās, bet tā jau tas nebija, jo vēlēšanas notika piespiedu kārtā un pēc tam tika sastādīta Maskavai pakļāvīga valdība.”

Neitralizēja un izsūtīja par bīstamiem elementiem uzskatītos, kā arī viņu tuvākos cilvēkus – sievas vai vīrus, vecākus, bērnus. 

Represiju upuriem veltītajā piemiņas brīdī pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” Smiltenē izskanēja ne vien atgādinājums par 1941. gada notikumiem, bet arī aicinājums pievērst uzmanību ukraiņu masveidīgajām deportācijām pašlaik, par ko dzirdams kopš Krievijas iebrukuma šajā valstī. Arvīds Kaupe: “Tas pats notiks ar ukraiņiem, jo viņi cīnās un nepadodas, arī tur ir tautas pretestība. Lai pakļautu, lai iebaidītu, vajag vienu daļu cilvēku aizsūtīt. Īpaši aizsūtīt tos aktīvākos un gudrākos.”

Piemiņas brīdim sekoja saviesīgs pasākums Smiltenes kultūras namā – ar dziedātāja Viktora Lapčenoka priekšnesumu. 

 Kaut gan dziesmā skan vārdi “Viss nāk un aiziet tālumā”, aizmirst izsūtījumu nav iespējams, un arī tā pa īstam saprast varot tikai tie, kas paši to piedzīvojuši, stāsta Vilnis Zviedris. 13 gadu vecumā viņš tika izsūtīts uz Omskas apgabalu. “Ar vecākiem kopā. Vecāki man nomira tur 1950. gadā. Vasarā nomira tēvs. Ziemā, tieši pa Ziemassvētkiem nomira mamma. Mēs palikām četri bērni Sibīrijā.”

Latvijā Vilnis ar brāli un māsām atgriezies tikai 1950. gadu beigās. Nu jau sen šķitis, ka šie notikumi pieder pagātnei, bet Ukrainā notiekošais parāda pretējo. “Vissliktākais, kas ir krievam, tas ir, ka netiesā, bet paņem. Šodien mēs runājamies ar jums, un rīt vairs nav. Un neviens nemeklē, neko vairs nezina. Tikai pēc tam uzzina, ka ir notiesāts, ka tiesa notiek tur, uz vietas. Tā arī bija mums – vecākiem bija jāparakstās, ka mēs izbraucam brīvprātīgi uz visu mūžu,” saka Vilnis Zviedris. 

Jāatgādina, ka 1941. gada deportācijām sekoja otrais vilnis 1949. gadā, kad no Latvijas uz tālākajiem Krievijas apgabaliem izveda 42 tūkstošus cilvēku, bet atsevišķus cilvēkus, kuri atklāti pretojās padomju varai, uz Sibīriju izsūtīja līdz pat pagājušā gadsimta 80. gadiem.  


 #SIF_NVZ2022