No domām par ērģelēm līdz mīlestībai pret kokli. Reiz patikusi ķīmija, taču tagad vēlas savu karjeru saistīt ar fiziku. Tā īsumā var raksturot septiņpadsmit gadīgo Jēkabu Pikšēnu no Valmieras, kurš pat nebija iedomājies, ka kokle kļūs par viņa mūzikas instrumentu, spēlējot visdažādākā žanra mūziku. “Šobrīd es mācos Cēsu Valsts ģimnāzijā, 11.klasē, paralēli spēlēju arī kokli ansambļos, “Kokles balss” spēlēju Valmieras jaunatnes centrā “Vinda”, spēlēju tradīciju apvienībā “Griezes” pa vasaru, tas man tā kā piestrādāšanai darbiņš. Vēl es spēlēju “Etno kokļu kopā” Valmierā,” stāsta Jēkabs Pikšēns, koklētājs.
Negribējis, bet vecāki pierunājuši iestāties Valmieras mūzikas skolā. Jēkabs Pikšēns atzīstas, ka bija grūti, katru gadu bija domas par iešanu prom no mūzikas skolas, taču skolotāja un ansambļa biedri spēja viņu noturēt. Tagad par to ir pateicīgs. “Tajā brīdī, kad pabeidzu, pilnīgi cits horizonts pavērās uz kokles spēli. Varējām spēlēt, ko paši gribam, tad arī man ļoti iepatikās. Sākotnēji man gribējās spēlēt ērģeles, tad man pateica, ka ērģeļu nav Valmieras mūzikas skolā. Tad es gribēju spēlēt arfu, to arī man teica, ka nevar Valmieras mūzikas skolā mācīties. Tad man teica, ka tuvākais arfai, ko var mācīties, ir kokle. Piekritu, laikam nekad nenožēlošu šo iespēju.”
Kokle ir kļuvusi par daļu no Jēkaba ikdienas. Mūzikas skolā mēģinājis spēlēt arī citus instrumentus, piemēram, eifoniju un tubu, bet tie neuzrunāja. “Man ir ļoti daudz lietas, kas koklē uzrunā. Pirmkārt, tas ir meditatīvs instruments, tajā pašā laikā kā koncertinstruments, ar to var izspēlēt visus smagos metāla skaņdarbus, var arī tautasdziesmas spēlēt. Tas ir ļoti daudzpusīgs. Un vēl laikam tas, kas man patīk, ka nedaudz priekštatu maina tas, ka kokli spēlē puisis. Zinu, ka senos laikos kokli spēlēja tikai puiši, tad tas kaut kā ir pārgājis uz tā saucamo meiteņu instrumentu, bet tagad jau aizvien vairāk arī puiši sāk spēlēt kokli.”
Lai gan šobrīd ir aizņemts ar mācībām, ir domās par eksāmeniem un iestājies arī autoskolā. Tā kā ir sācis veidot arī apdares, kad būs brīvāks laiks, Jēkabs gribētu ierakstīt savu albumu. “Esmu mēģinājis taisīt apdares. Esmu uztaisījis, piemēram, Billijas Ailišas dziesmām, arī tām pašām tautasdziesmām esmu uztaisījis apdares, bet netaisu tieši šai koklei, es taisu vairāk kokļu ansamblim, ar ko es spēlēju. Diplomā mums rakstīts, ka esam pabeiguši profesionālu izglītības iestādi, mums ir arī savs teiciens, ka profesionāla izglītība prasa arī profesionālu attieksmi, bet es noteikti ticu, ka ir daudz, kur augt. Arī skatoties uz to pašu manu skolotāju, viņa var izspēlēt, var teikt, pilnīgi jebko, viņai var iedot tikko uzrakstītas notis, jau varēs lasīt no lapas. Tas ir tāds līmenis, uz kuru gribētu aiziet. Tur man vēl noteikti ir daudz, kur augt.”
Fiziķis ar kokli, klausoties Jēkabā, tā var iztēloties viņa nākotni. Savulaik gan interesējusi ķīmija, bet, kad iepazinis tās otru pusi, interese apsīka. “Kādreiz likās, ka ķīmija ir tikai salej šķidrumiņus kopā, tad tie tur burbuļo, sprāgst, tad nāca aprēķina uzdevumi, tad man ķīmija beidza patikt. Man ļoti interesē fizika, es arī vēlos savu karjeru tālāk saistīt ar fiziku. Pagaidām man tāda iecere, ka fiziskas skolotājs, bet, kā man teica, labs fizikas skolotājs ir ar pieredzi, tāpēc no sākuma gribētu kaut ko saistīt citā jomā, nevis skolotāja, tad aiziet uz fizikas skolotāju. Tas nav stingri nolemts, viss var mainīties.”
Jēkabs uzskata, ka vislabāk kokli spēlēt ir tad, kad visa liekas par daudz. Tad var izlādēt savas emocijas un smelties jaunu enerģiju.
